Automobiļu startera motora darbības princips būtībā ir enerģijas pārveidošanas process,-pamatojoties uz Ampēra likumu-, ar ko mēs pirmo reizi sastapāmies vidusskolu fizikā: jo īpaši parādība, kurā strāvu{2}}nesošais vadītājs iedarbojas uz spēku, kad tas atrodas magnētiskajā laukā. Motors sastāv no tādām būtiskām sastāvdaļām kā armatūra, komutators, magnētiskie stabi, sukas, gultņi un korpuss.
Lai dzinējs varētu darboties ar savu jaudu, tas jāieslēdz griešanās režīmā ar ārēju spēku. Process, kurā dzinējs pāriet no stacionāra stāvokļa uz pašpietiekamu darbību-, ko veicina šis ārējais spēks-, ir zināms kā dzinēja palaišana. Trīs visizplatītākās dzinēja iedarbināšanas metodes ir manuālā iedarbināšana, papildu benzīna dzinēja iedarbināšana un elektriskā iedarbināšana. Manuālā iedarbināšana, kas izmanto vilkšanas-virvi vai rokas kloķi, ir vienkārša, taču neērta; turklāt, ņemot vērā augstās fiziskās slodzes prasības, tas ir piemērots tikai mazjaudas-dzinējiem un tiek saglabāts dažos transportlīdzekļos tikai kā rezerves metode. Papildu benzīna dzinēja iedarbināšana galvenokārt tiek izmantota lieljaudas-dīzeļdzinējiem. No otras puses, elektriskā iedarbināšana piedāvā vieglu darbību, ātras palaišanas iespēju, spēju atkārtotiem palaišanas mēģinājumiem un tālvadības iespēju; līdz ar to tas ir plaši izmantots mūsdienu automobiļos.
